Liturģiskā dziedāšana un muzicēšana

Starp visām mākslas izpausmēm Baznīcā īpašā vieta pienākas muzikālās tradīcijas mantojumam. Nav nekas svinīgāks par Dieva tautas dziedāšanu liturģijas laikā – tādā veidā tiek apliecināta ticība, parādīta vienotība, kā arī īstenota aktīvā piedalīšanās sv. Misē.

Sakrālā mūzika ietver:

1) gregoriskos dziedājumus;

2) antīko un moderno sakrālo polifoniju;

3) sakrālo mūziku ērģelēm un citiem liturģijā atļautajiem instrumentiem;

4) tautas sakrālo dziedāšanu: kā liturģisko, tā arī reliģisko.

Euharistijas svinības ar tautas piedalīšanos (īpaši svētdienās un svētkos) labāk būtu jādzied, pat ja tajā pašā dienā tiek celebrētas vairākas sv. Mises. Tāpēc tautai būtu jāmācās dziedāt līdzi, nevis tikai pasīvi klausīties liturģisko mūziku.

Katras liturģiskās celebrēšanas muzikālās daļas organizētāji un vadītāji (ērģelnieks, animators, koris, solisti utt.) visas nianses saskaņo ar atbildīgo par konkrētu dievnamu – ar prāvestu. Ir jāņem vērā, ka tiešā un pārnestā nozīmē toni vienmēr nosaka celebrants.

Ir svarīgi, lai svētkos un svētdienās vienmēr būtu kāds draudzes kora dziedātājs vai pat diriģents, kas vadītu un atbalstītu visas tautas dziedāšanu.

 

Ērģeles un citi instrumenti

 

Kopš VIII-IX gadsimta Latīņu Baznīcā liturģiskās mūzikas galvenais un svarīgākais instruments ir un paliek ērģeles. Tās tiek svētītas, tāpēc nevar būt izmantotas profānas mūzikas atskaņošanai.

Vietas ordinārijs var atļaut arī citu instrumentu izmantošanu, ja vien tie atbilst dievišķā kulta un svētnīcas sakrālajam raksturam, kā arī tiešām ir labvēlīgi tautas garīgajai izaugsmei. Turpretī liturģiskajās darbībās nekad neizmanto instrumentus, kuriem saskaņā ar ieradumu vai pielietojumu nav nekas kopīgs ar sakrālo.

Ērģeles un citi atļautie instrumenti pavada tautas un kora dziedāšanu, kā arī skan tam paredzētajā laikā. Šo instrumentu solo skanējums (izmanto tikai dziedājumu pavadījumam) izpaliek Lielajā Gavēnī un bēru sv. Misēs (izņemot attiecīgus skaņdarbus, ienesot un iznesot zārku). Neviens mūzikas instruments neskan (pat toņa padošanai!) pēc Kunga Pēdējo Vakariņu sv. Mises Gloria Lielajā Ceturtdienā līdz pat Gloria Lieldienu vigilijas dievkalpojumā Lielajā Sestdienā. Adventa laikā ērģeles var izmantot arī solo skaņdarbiem, kas ir paredzēti šī laika priecīgai gaidīšanai.

Ērģeļu konservācija, restaurācija vai uzstādīšana notiek saskaņā ar diecēzes bīskapa norādēm.

 

Koncerti dievnamos (dažas praktiskas norādes)

 

a) Lai saņemtu atļauju rīkot kādu koncertu dievnamā, prāvestam ir jānosūta savam bīskapam visu informāciju par pasākumu: kas uzstājas, kādi instrumenti tiks lietoti, kāda būs programma (skaņdarbi un to autori), koncerta vieta un laiks.

b) Prāvests var rīkoties tikai saskaņā ar bīskapa norādēm.

c) Tiek atļauti:

- koncerti, kas veicina lūgšanu un garīgumu: teksti no Bībeles, liturģijas utt.;

- ērģeļu mūzika: Baznīcas klasiskā un modernā mūzika;

- koncerti, kas jau ir bijuši pārbaudīti un saņēmuši Baznīcas piekrišanu.

d) Visi pārējie koncerti netiek atļauti, piemēram,

- dažādas laicīgas grupas;

- tautas dziedājumi utt.;

- profāni skaņdarbi, neraugoties uz to šķietami reliģisku saturu.

e) Lai respektētu dievnama sakralitāti, prāvestam ir jārūpējas, lai

- ieeja koncertos būtu brīva un bezmaksas;

- tie, kas uzstājas un kas klausās, uzvestos atbilstoši svētnīcas garam un normām;

- Vissv. Sakramentam būtu atdots pienācīgs gods;

- visi komentāri būtu ne tikai mākslinieciski un vēsturiski zīmīgi, bet arī lai palīdzētu klausītājiem visu labāk izjust un asimilēt.

f) Ja koncertu nerīko draudzes pārstāvji, bet gan kādi viesi, tad prāvestam ir jāsaņem no viņiem rakstisku apliecinājumu-garantiju:

- par mūziķu civilo atbildību;

- par izdevumiem;

- par dievnama pārkārtošanu, aparatūru utt.;

- par iespējamiem zaudējumiem un riskiem.

 

Liturģiskās dziedāšanas kalpotāji

 

1) Liturģiskās dziedāšanas animators – šī kalpojuma mērķis ir palīdzēt dziedāt tautai un diriģēt korus. Kandidāta īpašības:

- nopietna vēlēšanās pašaizliedzīgi kalpot Dievam un Baznīcai;

- muzikāls aicinājums (tā ir būtiskāka īpašība).

Bez tam katram kandidātam ir jāiegūst:

- adekvātu un kvalitatīvu garīgo formāciju;

- nobriedušu ticību;

- dzīves priekšzīmi;

- kvalificētu specializāciju mūzikas kompetencē.

Katrai draudzei būtu jārūpējas par tāda kalpotāja esamību un permanentu formāciju.

Animatora pienākumi:

a) saskaņā ar liturģisko laiku un dievkalpojuma specifiku izvēlēties un programmēt dziedājumus, kā arī vēlāk tos obligāti saskaņot ar prāvestu;

b) mācīt korus un tautu dziedājumiem, skaidrojot to teksta, melodijas, gara nozīmi; mēģinājumiem izmantot visu darba nedēļu (savienot ar grupiņām, katehizāciju utt.), kā arī laiku pirms svētdienu un svētku sv. Misēm;

c) vadīt kora un tautas dziedāšanu ar savu klātbūtni, dziesmu izpildījumu un diriģēšanu; animatora balsij ir jāvada, nevis jādominē.

Animatorus formē diecēzes līmenī, kursu beigās eksaminējot un izsniedzot kvalifikācijas sertifikātu. Apsveicamas ir arī animatoru savstarpējās tikšanās, rekolekcijas utt.

 

2) Liturģiskais ērģelnieks ir a) pārliecināts un b) nobriedis kristietis ar sakārtotu garīgo dzīvi, kurš, pildot neaizvietojamu kalpojumu draudzē, sniedz savu profesionālo un specifisko ieguldījumu liturģijas muzikālajā animācijā. Tas ir kalpojums, kas Baznīcā pastāv jau vairākus gadsimtus.

Ērģelniekam (kā arī citiem Baznīcas mūziķiem) ir jābūt ekspertam ne tikai sava instrumenta pielietošanā, bet arī liturģiskajā kārtībā un garā, lai katru reizi būtu sagatavotam ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Jāprot transponēt, jo tonis ir atkarīgs no celebranta (t.n., Baznīcas mūziķim ir jāprot spēlēt jebkuru skaņdarbu jebkurā tonalitātē). Jāprot arī improvizēt, lai nodrošinātu dievkalpojuma skaistumu un loģiku, saskaņā ar tā dabu un ticīgo piedalīšanos.

Liturģiskā ērģelnieka kalpojuma uzdevumi:

a) attiecīgi ievadīt, pavadīt, uzturēt un noslēgt visus tautas, kora, solistu dziedājumus;

b) spēlēt ērģeles (solo) tam paredzētajās sv. Mises vietās, īpaši: sv. Mises sākumā, uz upurēšanu, komūnijas laikā, kā arī pēc sv. Mises (kāmēr Dieva tauta iziet no dievnama); visiem skaņdarbiem ir jābūt iepriekš saskaņotiem ar prāvestu un jāatbilst liturģiskajam laikam, rita dabai un dievkalpojuma raksturam;

c) vienmēr sekot līdzi garīgo vadītāju norādēm, piedalīties kursos, rekolekcijās utt.

Pārējie mūziķi, kuri neatbilst minētajiem kritērijiem, nevar saukties par Baznīcas ērģelniekiem utt.

Nereti gadās, ka praktizējošie katoļi apvieno liturģiskā animatora un liturģiskā ērģelnieka kalpojumus.

 

3) Tauta. Ir lielāka svētku sajūta, kad dievkalpojumā dzied visa tauta, katrs pēc iespējām apliecinot savu dievbijību, ticību un piederību draudzei. Lai pamudinātu tautu uz kopīgo dziedāšanu, ir jāvada tam paredzētas katehēzes, kā arī mēģinājumus. Šai aktivitātē tauta ir jāievada pakāpeniski: no sākuma dziedam atbildes sv. Mises laikā, tad – sv. Mises daļas, responsorijus utt., kā arī himnas un dziesmas. Tautai ir jāmāk atbildēt sv. Mises laikā, pat ja nav kora, ērģelnieka, animatora.

Dziesmas liturģijai ņem no lūgšanu grāmatām. Draudžu prāvestiem ir jābūt uzmanīgiem, lai liturģijā neieplūstu dziedājumi, kas bija sacerēti ne liturģijai, bet kādam citam mērķim.

 

4) Liturģiskais koris tiek veidots no tautas (t.i., draudzes) pārstāvjiem, kuri grib nopietnāk kalpot Dievam un Baznīcai ar savām muzikālajām dotībām. Koris nekad nav pretstats tautai. Kā pirms dažiem gadiem, apciemojot Daugavpili, teica mons. Marko Frisina, „varbūt koris arī ir nedaudz profesionālāks par pārējo tautu, tomēr visai draudzei ir jāpievienojas kora izpildījumam dievkalpojuma laikā”.

Liturģiskajam korim tiek veltīta īpašā uzmanība tā specifiskā kalpojuma dēļ, pateicoties kuram tiek animēta lūgšana un īstenoti sv. Augustīna vārdi: quis bene cantat bis orat – kas labi dzied, tas divkārši lūdzas. Tāpēc, kā jau minēts, kora mēģinājumiem ir jānotiek pēc iespējas biežāk; par šo atbild liturģiskais animators un ērģelnieks. Tāpat no Baznīcas puses koriem ir jānodrošina atbilstoša, kvalitatīva formācija liturģijā, garīgumā utt.

Liturģiskais koris pulcējas regulāri visās draudzes svinībās: ne tikai svētdienās, bet arī liturģiskajās svētku dienās, neraugoties uz to, vai dievkalpojumā būs klātesošs animators vai ērģelnieks. Tā kā draudzes koris ir tās pašas Dieva tautas daļa, tad visi tā dalībnieki pilnā mērā piedalās sv. Misē un citos dievkalpojumos, t.s., uzmanīgi un disciplinēti klausoties Dieva Vārdu, sprediķus, ziņojumus utt. Ir jāpārdomā veidu, kā koristi pieņem sv. Komūniju.

 

5) Solists (kantors, psalmists) – kāds no liturģiskā kora dalībniekiem, kurš dzied solo psalmu vai kādu citu skaņdarbu. Solistam ir jāpiemīt izcilām muzikālām dotībām, dievbijībai, kā arī nevainojamai dikcijai.

 

Visu liturģisko dziedātāju un mūziķu aizbildne ir sv. Cecīlija, kuras piemiņas dienu Baznīca svin 22. novembrī.

 

Pr. M. Sivickis

 

Avoti:

- Vatikāna II Koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium

- Dievišķā Kulta Kongregācija, Caeremoniale Episcoporum

- Romas misāle

TICĪBAS NEPIECIEŠAMĪBA: DAŽI NO SV. AKVĪNAS TOMA ARGUMENTIEM

„Ticīgs cilvēks skatās ar Dieva acīm”

(sv. Akvīnas Toms)[1]

 

Referāts sv. Akvīnas Toma svētkos Rīgas Garīgajā seminārā 28.01.2013.

 

 

Godātie Eminence, Ekselences, Semināra vadība, dārgie brāļi un māsas Kristū!

 

Nereti, kad dzirdām vai lasām kādu informāciju, mēs uzdodam jautājumu: kas to ir teicis? Tātad mums ir svarīga ne tikai pati informācija, bet arī apgalvojuma vai atspēkojuma avots. Daudz ko nosaka autoritāte – vai tas ir kompetenta speciālista pētījums, vai nu tantes Moņas no Vyraudas vīzija. Ne velti Baznīcas vēsturē netrūkst pseido-autoru gan jurisprudencē, gan arī teoloģijā. Kādam likumam vai domai neapšaubāmi ir daudz lielāks efekts, ja to piedēvē pāvestam, teologam, kanonistam utml., neraugoties uz to, ka autoritāte nekad nav parakstījusi konkrēto dokumentu. Tieši tāpēc pirms nedaudz ielūkosimies Akvīnieša mācībā, vēlreiz pārliecināsimies, ka Baznīca atzīst viņa uzskatus par autoritatīviem un viņa argumentus ticības jautājumos – par ievērības cienīgiem.

 

I) Sv. Toma autoritāte un aktualitāte. Kad 1323. gada 18. jūlijā pāvests Jānis XXII papildināja svēto katalogu ar izcilā teologa Akvīnas Toma vārdu, kurš 1274. gada 7. martā 49 gadu vecumā atgriezās Mūžīgā Tēva mājās, paspēdams sarakstīt vairāk par 40 sējumiem teoloģisko un filozofisko darbu, daudziem šķita, ka šis mūks neesot paveicis pietiekoši daudz brīnumu ne savas dzīves laikā, nedz arī pēc nāves. Atbildot uz ticīgo šaubām, Romas bīskaps teica šos slavenos vārdus: „Cik daudz teoloģisko darbu ir sarakstījis Toms, tik daudz brīnumu viņš ir paveicis”. Tas ir visaugstākais atzinums izcilajam teologam un Baznīcas Doktoram[2], kurš ar saviem vairākiem darbiem, sevišķi ar Summa Theologiae, sistematizēja kristiešu doktrīnu, pamatojot to zinātniski: gan teoloģiski, gan arī filozofiski.

Pateicoties savai Dieva dāvātajai ģenialitātei un svētumam, runājot ar svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II Enciklikas Fides et ratio[3] vārdiem, Doctor communis[4] jeb Doctor angelicus no Baznīcas puses vienmēr tika stādīts priekšā kā domāšanas skolotājs un pareizās, veselīgās teoloģijas modelis[5]. Kā pierādījums Doktora darbu aktualitātei mūsdienu teoloģijā[6] ir fakts, ka, piemēram, Vatikāna II koncils pusē no saviem 16 dokumentiem citē vai atsaucas uz Akvīnieša darbiem kopā 26 reizes: Dogmatiskajā Konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium atrodam 12 tādas atsauces; Dogmatiskajā Konstitūcijā par dievišķo atklāsmi Dei verbum – 1; Pastorālajā Konstitūcijā par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes – 4; Dekrētā par priesteru kalpošanu un dzīvi Presbyterorum ordinis – 4; Dekrētā par misijām Ad gentes – 2 un Deklarācijā par reliģisko brīvību Dignitatis humanae – 2; arī tiešā veidā Baznīcas Doktors tiek minēts Koncila dokumentu tekstos: Dekrētā par priesteru formāciju Optatam totius un Deklarācijā par kristīgo audzināšanu Gravissimum educationis. Bez tam Katoliskās Baznīcas katehisms (turpmāk – KBK) atsaucas uz sv. Toma darbiem pat 61 (!) reizi[7]. Šie fakti mums ir zīmīgi sevišķi Ticības gada ietvaros (11.10.2012.-24.11.2013.), kad esam aicināti atsvaidzināt un padziļināt izpratni par Vatikāna II koncila dokumentu un KBK – „Vatikāna II koncila autentiskā augļa”[8] – mācību[9], tomēr neaizmirstot, ka Vatikāna II koncila pēdējais dokuments, kā to akcentēja pats pāvests Jānis Pāvils II, ir Kanonisko tiesību kodekss[10], kuram pirms dažām dienām (25. janvārī) svinējām promulģēšanas 30 gadu jubileju[11].

2010. gadā Svētais tēvs Benedikts XVI veltīja savas pārdomas ekskluzīvi Eņģeļu Doktoram trīs vispārējo audienču laikā: 2. jūnijā, atgādinot svētā zinātnieka biogrāfiju, 16. jūnijā – viņa domāšanas veidu, 23. jūnijā – galvenos teoloģiskos darbus, starp kuriem ir gan „milzis” Summa Theologiae, gan nedaudz vienkāršāki (toties būtiski un pārliecinoši![12]) teoloģiski-garīgi darbi jeb opusculi, tādi kā, piemēram, Apustuļu simbola jeb Credo komentārs, kura Prologam ticībai veltītā gada kontekstā arī pievērsīsim nedaudz lielāku uzmanību šī referāta turpinājumā.

Pāvests Benedikts XVI atgādina, ka sv. Akvīnas Toma domāšanas dziļums plūst no teologa dzīvās ticības un kvēlās dievbijības, kuru viņš atklāja iedvesmotajās lūgšanās, kā, piemēram, šajos Dievam veltītajos vārdos: „Es lūdzu tevi, dod man gribu, kas tevi meklētu, cerību, kas tevi atrastu, dzīvi, kas tev patiktu, neatlaidību, kas tevi gaidītu ar uzticību, un uzticību, kas beigās tiektos iemantot (possedere) tevi”[13].

 

Kristiešu ticībai (fides) nav nekā kopīga ar lētticību vai iekšējo pārliecību (credulitas). Ticības mācības kongregācija savā Deklarācijā par Jēzus Kristus un Baznīcas pestījošo vienreizīgumu un vispārīgumu Dominus Iesus[14] skaidro, ka „ticība (fides) ir atklātās patiesības pieņemšana caur žēlastību, kas ļauj ienākt noslēpumā un palīdz to konsekventi saprast[15]; iekšējā pārliecība (credulitas) citās reliģijās ir pieredzes un domu kopums, ko veido cilvēku gudrības un reliģiozitātes bagātības, kuras savukārt izstrādāja patiesību meklējošais cilvēks un īstenoja savā attieksmē pret dievišķo un absolūto”[16]. Tātad kristieši cenšas saprast to, kam viņi tic.

Neapšaubāmi ticības un prāta savstarpējo attiecību pētīšanā īpaša vieta pienākas sv. Akvīnas Tomam[17]. Viņš dzīvoja un darbojās tajā vēsturiskajā kontekstā, kad Aristoteļa filozofija, kā arī arābu un ebreju domāšanas veids „draudēja” pretnostādīt un pat šķirt atklāto ticību un zinātni, prātu. Eņģeļu Doktoram izdevās likt šīm realitātēm tuvināties, parādot, ka ticība un prāts var savstarpēji bagātināties[18]. Šajā ziņā sv. Toms paliek autoritatīvs[19] visos laikmetos visu to izaicinājumu priekšā, kas laiku pa laikam parādās kultūras vēsturē.

Akvīnietim ticības un prāta tikšanās punkts ir metafiziskā realitāte, kuras priekšā tiem jābūt obligāti pārbaudītiem no patiesības puses, kas arī izsaka pēdējo spriedumu. α) Šī realitāte, pirmām kārtām, ir Dievs – katras citas realitātes avots. Par Dieva esamību mums saka arī prāts, vērojot gan radīto pasauli, gan arī savu cilvēka dvēseli. Dievu mēs pazīstam ticībā, pateicoties Jēzus Kristus atklāsmei, kā arī augstu vērtējam un mīlam Kristū, pateicoties Svētā Gara darbībai mūsos. β) Cita minētās realitātes plaša sfēra ir cilvēks, kuru Toms pēta gan dabas zinātņu gaismā, gan arī Kristus gaismā. Svētais akcentē cilvēka personas absolūto vērtību, cilvēka mūžīgo saikni ar Dievu. Bet šī realitāte kopumā priekš sv. Toma ir patiesības meklēšanas objekts ar universālu, objektīvu un transcendentālu apvārsni[20].

Pateicoties metafiziskajai vīzijai, Akvīnietis uztver Dievu gan kā izzināšanas objektu, gan arī kā zināšanu avotu. Šajā ziņā viņš padziļina izpratni par patiesības sprieduma nozīmi. Runājot par zināšanām, kas izriet no Atklāsmes, Baznīcas Doktors sevišķu uzmanību veltī pārdabiskajai gudrības dāvanai, ielietai no Svētā Gara. Ja ticība pieņem dievišķo patiesību tādu, kāda tā ir, tad gudrības dāvanai ir iespēja spriest saskaņā ar dievišķo patiesību. Dabiskā prāta zināšanas ir pareizas attiecībā uz reālo objektu; pārdabiskās zināšanas ir vēl „radikālāk” pareizas, jo tās attiecas uz paša Dieva prātu – katras realitātes un zināšanu avotu, kas pastāv pirms jebkādas realitātes. Šādi pieņēmumi ļauj darboties gan filozofijai, izzinot realitāti prāta dabiskajās robežās, gan arī teoloģijai, kura balstās uz Atklāsmi un pēta ticības saturu.

Turpinājumā pievērsīsimies tikai ticības jautājumam, izmantojot dažus piemērus no Toma darba In symbolum Apostolorum scilicet Credo in Deum expositio prologa. Šīs rindas ir ņemtas no Akvīnieša sprediķiem Lielajam gavēnim, kurus stenografēja un vēlāk iztulkoja latīņu valodā viņa uzticamais sekretārs brālis Ridžinaldo da Priverno (Riginaldo da Priverno). Tomēr nav izslēgts, ka minētais teologa līdzstrādnieks bija sarakstījis kādas piezīmes, ko orators Toms bija personīgi nodiktējis, gatavojoties homīlijām, un vēlāk tās izmantoja savās uzrunās[21].

 

II) Ticības nepieciešamība un labums jeb derīgums. A) Ticība ir katra kristieša pirmā obligātā lieta, jo bez tās nevar saukties par kristieti. Ar šo vienkāršo frāzi, uzrunājot kristiešus, Toms atgādināja, ka bez ticības neviens nevar saukties par kristieti. Darbā Summa Theologiae jau citā stilā viņš parāda, ka ticība uz kādu, kas pārsniedz dabisko prātu (sevišķā veidā ticība uz Jēzu Kristu), ir nepieciešama katram. Svētais apgalvo, ka cilvēks, vien uzvedoties kā skolēns Dieva-„atklājēja” skolā, spēj iemācīties pazīt ceļu, kas ved uz pilnīgo svētlaimi, kura pastāv Viņa, t.i., Dieva – visaugstākā labuma – pazīšanā un redzēšanā[22]. Attīstot savu domu, šī paša jautājuma 7. artikulā Doktors atklāj, ka, lai sasniegtu šo visaugstāko svētlaimi, ir jāpieņem Kristus iemiesošanās, ciešanu un augšāmcelšanās noslēpumu, jo tieši viņš ir neaizvietojamais (indispensabile[23]) līdzeklis, šī mūsu mērķa sasniegšanai[24].

Arī savos komentāros Credo tekstam, apskatot četrus ticības labumus, autors pierāda, ka ticība ir nepieciešama ne tikai kristiešiem, bet arī visiem ļaudīm. Ir jāsaka uzreiz, ka sv. Toma argumenti par ticības nepieciešamību tiek iekļauti Vatikāna I koncila dokumentos, proti, „t.k. cilvēks ir atkarīgs no Dieva – sava radītāja –, un viņa radītais prāts pilnībā ir atkarīgs no Iemiesotās Patiesības, tad Dievam, kas sevi atklāj, mums ir jāizrāda ar ticību mūsu intelekta un mūsu gribas pilnīgo pakļaušanos (ossequio)”[25]. Šo patiesību vēlāk apstiprina arī Vatikāna II koncils: „Dievam, kas sevi atklāj, pienākas ‘ticības paklausība’ (Rom 16,26)[26], ar kuru cilvēks sevi pilnībā atdod Dievam, dāvājot Viņam sava prāta un gribas pilnīgo pakļaušanos[27] un brīvprātīgi pieņemot Viņa dāvāto Atklāsmi; lai izrādītu tādu ticību, ir nepieciešama iepriekš dotā un efektīvā Dieva žēlastība un iekšējā palīdzība no Svētā Gara, kurš mudina sirdi un atgriež to pie Dieva, atver gara acis un dāvā visiem ‘saldumu, kas plūst no patiesības pieņemšanas (consentire) un ticēšanai tai’[28]. Lai vēlāk Atklāsmes izpratne padziļinātos vēl vairāk, tas pats Svētais Gars nemitīgi pilnveido ticību ar savām dāvanām”[29].

 

B) Tātad Akvīnietis akcentē, ka no ticības izriet četri labumi. 1. Per fidem anima coniungitur Deo – ticība panāk, lai dvēsele savienotos ar Dievu. Caur kristiešu ticību dvēsele noslēdz ar Dievu kaut ko līdzīgu laulībām, par ko ir rakstījis pravietis Osejs: „Es tevi padarīšu par savu līgavu uz mūžīgiem laikiem [..] tevi saderināšu ar sevi uzticībā” (Os 2,21-22).

Pēc Dogmatiskās Konstitūcijas Dei verbum citēšanas, kas akcentē, ka „[ar savu Atklāsmi], kas nāk no Viņa mīlestības pārpilnības, neredzamais Dievs vēršas pie cilvēkiem kā pie saviem draugiem un runā ar viņiem, lai aicinātu tos uz kopību ar sevi un uzņemtu viņus šajā kopībā”[30], KBK noslēdz šo domu, sakot, ka „šim aicinājumam piemērota atbilde ir ticība” (KBK, 142).

Toms turpina: tieši tāpēc kristību kandidātam ar jautājumu „Vai tici uz Dievu?” tiek prasīta viņa paša ticības deklarēšana[31], jo kristība ir pirmais no ticības sakramentiem; pats Kungs taču apgalvo: „Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs pestīts” (Mk 16,16): tas nozīmē, ka bez ticības kristība [kā rituāls vien] nelīdzēs (non prodest).

Ir skaidrs, ka bez ticības neviens cilvēka labais darbs netiek pieņemts no Dieva puses. Vēstulē ebrejiem taču ir sacīts, ka „bez ticības nav iespējams patikt Dievam” (Ebr 11,6). Tridentas koncils, atsaucoties uz šo tekstu, atgādināja sv. Fulgencija vārdus: „Ticība ir mūsu pestīšanas sākums”[32], bet Vatikāna I koncils apliecināja, ka bez ticības „neviens nevar kļūt par Dieva bērnu saimes locekli, saņemt attaisnošanu un, ja neizturēs līdz galam [savā ticībā], nevar iemantot mūžīgo dzīvi”[33].

Svētais Augustīns, komentējot vēstules romiešiem pantu – „viss, kas nenāk no ticības, ir grēks” (Rom 14,23) –, apliecina, ka „kur nav Patiesības pazīšanas, tur ir viltus tikumi, pat ja tie saistās ar vislabāko rīcību/uzvedību”. Sv. Augustīnam polemikā pret Pelāgiju pieder arī šāds izteiciens: „Pagānu tikumi ir nomaskēti netikumi”; sv. Tomam ir optimiskāka vīzija uz šo situāciju: cilvēks vēl var pazīt patieso ar savu prātu[34] un veikt dažus labos darbus, pateicoties savai gribai[35].

2. Per fidem incoatur in nobis vita aeterna – ticības labums pastāv tanī, ka tā mūs ievada mūžīgajā dzīvē. Mūžīgā dzīve pastāv tieši tanī, lai pazītu Dievu. Pats Kungs ir teicis to pašu: „Bet mūžīgā dzīve ir tā: pazīt Tevi, vienīgo īsto Dievu” (Jņ 17,3a). Šai kontekstā noteikti iederas arī vārdi no apustuļa Jāņa pirmās vēstules: „Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un kas mēs būsim, tas vēl nav atklāts, tomēr mēs zinām: kad tas būs atklāts, tad mēs būsim Viņam līdzīgi, jo tad mēs Viņu redzēsim tādu, kāds viņš ir” (1Jņ 3,2).

Lūk, šī Dieva pazīšana sākas šeit, virs zemes, pateicoties ticībai, bet piepildīsies un pilnveidosies nākamajā dzīvē, kad pazīsim Dievu tādu, kāds Viņš ir. Turklāt lasām vēstulē ebrejiem: „Ticība ir ceramo lietu pamats un vēl neredzamo [lietu] apliecinājums” (Ebr 11,1). Šajos vārdos Toms saskata kādu labu, ticību aprakstošu definīciju, jo tā izriet no sava objekta – Dieva – svētlaimīgās skatīšanas (visio beatifica)[36], kura arī sākas ar ticību; un no sava efekta – neredzamo lietu pieņemšanas ar prātu paša Dieva autoritātes dēļ[37].

Par ticību labi saka arī Dante Aligjēri (Dante Alighieri [1265-1321]) Dievišķajā komēdijā: „[..] fede è sostanza di cose sperate, / ed argomento delle non apparenti; / e questa pare a me sua quidditate”[38], kas Valda Bisenieka atdzejojumā no itāļu valodas skan: „[..] ir ticība pats pamats tam, ko ceram, / un visa neredzamā pamatojums; / caur ticību mēs tikai kaut kam deram”[39]. Tāpēc neviens nevar sasniegt mūžīgo svētlaimi, – turpina Akvīnietis –, kura pastāv Dieva pilnīgajā pazīšanā, ja pirms tam Viņu nepazina caur ticību: „Svētīgi [svētlaimīgi] ir tie, kas neredzēja, bet ticēja” (Jņ 20,29).

3. Fides dirigit vitam praesentam – ticība mūs vada šajā dzīvē. Īstenībā, lai cilvēks varētu dzīvot taisnīgi/godīgi, ir nepieciešams, lai viņš pazītu taisnīguma/godprātības pamatregulas. Tomēr, ja viņam vajadzētu apgūt visus šos noteikumus studiju ceļā, cilvēks vai nu vispār nepagūtu to izdarīt, vai nu tam vajadzētu ļoti daudz laika.

Eņģeļu Doktors uzsver, ka ticība mūs māca visam tam, kas obligāti ir jāzina, lai dzīvotu taisnīgi un labi, jo tieši ticība atklāj, ka ir viens vienīgs Dievs, kas atalgo taisnīgos un soda grēciniekus; ka ir cita dzīve un cita [garīgā] realitāte, kuras dēļ ir vērts turēties pie labā un sargāties no ļaunā. Svētie Raksti taču atgādina: „Taisnīgais dzīvos no [savas] ticības” (Hab 2,4)[40].

Šo patiesību apstiprina fakts, ka pirms Kristus atnākšanas neviens zinošais [oriģinālā – nullus philosophorum], neraugoties uz visām savām pūlēm, nekad nespēja uzzināt tik daudz par Dievu un par mūžīgās dzīves iemantošanai nepieciešamajām patiesībām, kuras pēc Pestītāja atnākšanas apgūst vienkāršā vecenīte, pateicoties savai ticībai[41]. Trešā ticības labuma skaidrojumu Doktors noslēdz, citējot pravieša Isaja vārdus: „Repleta est terra scientia Domini” – „zeme ir piepildīta ar Kunga gudrību” (Is 11,9).

4. Fides est qua vincimus tentationes – ticība ir līdzeklis, lai uzvarētu kārdinājumus. Taču ir sacīts, ka svētie „caur ticību ir uzvarējuši pasauli” (Ebr 11,33). To skaidro fakts, ka katrs kārdinājums nāk vai no velna, vai no pasaules, vai no miesas.

α) Ļaunais gars gribētu pamudināt tevi neklausīt Dievam un nepakļauties Viņam. Bet ticībā tu uzvari šo kārdinājumu, jo, pateicoties tai un caur to, mēs iemācāmies, ka Dievs ir visu Kungs, tātad mums ir jāpaklausa Viņam. Sv. Pēteris taču saka: „Jūsu ienaidnieks, ļaunais gars, staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt; stipri ticībā pretojieties tam” (1Pēt 5,8-9)[42].

β) Tad kārdina arī pasaule, vai vilinādama mūs ar visādiem labumiem, vai baidīdama mūs ar nelaimēm un bēdām. Bet arī šo kārdinājumu pārvaram, pateicoties ticībai, kura liek mums tiekties pēc labākas dzīves; rezultātā mēs spējam zemu vērtēt šīs pasaules bagātības un nebīties no pārbaudījumiem, jo ticība mūs brīdina par daudz lielākām problēmām – par elli. Par šo apustulis Jānis saka: „Tā uzvara, kas uzvarēja pasauli, ir mūsu ticība” (1Jņ 5,4).

γ) Visbeidzot miesa mūs kārdina nodoties efemerām jeb pārejošām šīs dzīves izpriecām. Turklāt ticība mums atgādina, ka šo īslaicīgo baudu dēļ mēs pazaudēsim mūžīgo prieku. Apustulis Pāvils iesaka: „Vienmēr turiet rokās ticības vairogu, ar kuru jūs varēsiet apdzēst visus ļaunā gara šāvienus” (Ef 6,16). Akvīnietis secina, ka no minētajiem argumentiem ticības lietderība un nepieciešamība liekas tik acīmredzama.

Apustuļu simbola komentāru Prologa turpinājumā sv. Avīnas Toms piedāvā dažus novērojumus un lietderīgas atbildes, ar ko mēs arī noslēgsim šo nelielo ieskatu teologa izpratnē par ticību un tās nozīmi. Aicinu izbaudīt Eņģeļu Doktora loģiku!

 

C) Sv. Toms: bet ir tādi, kas apgalvo, ka ticēt tam, ko neredz, ir neprātīgi (stultum est credere quod non videtur), tāpēc mums nevajagot ticēt lietām, ko mēs neredzam. Es atbildu. Tālāk seko pieci argumenti, kas apgāž minēto viedokli.

1. Šī problēma tiek risināta, pirmām kārtām pārdomājot mūsu intelekta ierobežotību. Ja cilvēks spētu perfekti pazīt visas redzamās un neredzamās lietas, tad tiešām būtu muļķīgi ticēt lietām, ko mēs neredzam. Bet mūsu prāta spējas ir tik limitētas, ka neviens studējošais nekad nevarēja nonākt pat līdz vienkārša kukaiņa dabas pilnīgai pazīšanai. Lasām, ka kāds dzīvoja tuksnesī, izolēti no pasaules, pat 30 gadus, lai varētu sākt atklāt bites dabu.

Uzreiz ir jāatzīmē, ka senatnē daudzi studējošie interesējās par bišu dzīvi: sākot no mitoloģiskā Aristeja, kuru uzskata par bišu selekcijas mākslas pamatlicēju, līdz pat Aristotelim, no Plīnija Vecākā līdz sv. Albertam Lielajam un citiem. Uz kuru no šiem piemēriem atsaucās sv. Toms, nav zināms. Nevar izslēgt arī hipotēzi, ka Akvīnietis atsaucās uz savu laikabiedru sv. Alberta Lielā skolas audzēkni Tomu di Cantipré (+1262), kas ir atstājis kādu zīmīgu darbu Bonum Universale de Apibus[43], kuru viņš rakstīja vairāk par 15 savas dzīves gadiem.

Doctor angelicus turpina: ja mūs intelekts ir tik ierobežots, vai tas ir prātīgi aprobežoties tikai ar to, ko cilvēks spēj pazīt ar saviem spēkiem vien, neticot Dievam? Ījaba grāmatā taču ir rakstīts: „Lūk, Dievs ir tik liels, ka mēs nevaram pazīt Viņu” (Īj 36,26)[44].

2. Otrkārt, pieņemsim, ka kāds lietpratējs (magister) formulē kādu apgalvojumu savas kompetences matērijā un ka kāds nekompetents cilvēks, kas pat nespēj saprast šo argumentu, to apstrīd, [drīzāk – cenšas apstrīdēt]. Par šo pēdējo nekompetento cilvēku mēs noteikti teiksim, ka viņš nav prātīgs (stultus)[45]. Mēs zinām, ka jebkura eņģeļa zināšanas ir daudzkārt pārākas par visgudrākā zinātnieka zināšanām, šo [intelektuālo] līmeņu atšķirība ir lielāka, nekā akadēmiķa [intelektuālais] līmenis salīdzinājumā ar analfabēta pieredzi. No teiktā izriet, ka nebūtu pārāk prātīgs ikviens, kas negrib ticēt eņģeļa teiktajam, un būtu vispār neprātīgs tas cilvēks, kurš atteiktos ticēt paša Dieva atklātajām lietām. Sīraha dēla grāmatā ir teikts: „Plurima supra sensum hominum ostensa sunt tibi – tev ir atklāts daudz vairāk, nekā spēj aptvert cilvēciskais prāts” (Sīr 3,23).

3. Treškārt, var atbildēt, ka, ja cilvēks negribētu atzīt par patiesām tās lietas, kuras viņš var pieredzēt, tad viņam būtu absolūti neiespējami dzīvot šajā pasaulē. Kā varētu dzīvot, nevienam neticot? Kā, piemēram, varētu zināt un ticēt, ka kāds ir tavs tēvs?[46] Tāpēc ir nepieciešams, lai cilvēks paļautos uz citu cilvēku vārdiem attiecībā uz dažādām lietām, kuras nevar pazīt tiešā veidā. Ir skaidrs, ka nevienam nevar ticēt tik lielā mērā, kā Dievam. Tieši tāpēc ikviens, kas nepieņem ticības patiesības, ir neprātīgs, pat vairāk – stulbs (stultus). Apustulis Pāvils par tādu cilvēku saka: „Viņš ir lepns (superbus), neko neapjēdz” (1Tim 6,4); tad apustulis piebilst: „Es zinu, kam ticu, un esmu pārliecināts” (2Tim 1,12). Taču Sīraha dēla grāmatā atrodam sekojošo pamudinājumu: „Jūs, kas bīstaties Kungu, ticiet Viņam!” (Sīr 2,8).

4. Var arī atbildēt sekojoši. Dievs apliecina ar visdažādiem pierādījumiem, ka ticības atklātās lietas ir patiesas. Ja kāds ķēniņš nosūtītu vēstuli, apzīmogotu ar savu zīmogu, tad neviens nevarētu apšaubīt šīs vēstules autentiskumu. Mēs zinām, ka visa kristīgās ticības matērija, kam ticēja svētie[47] un kas tika nodota mums, ir apzīmogota ar paša Dieva zīmogu: šis zīmogs ir darbi, ko nespēj paveikt neviena radība, bet vienīgi to spēj Dievs, proti, brīnumi, ar kuriem Kristus apstiprināja apustuļu un svēto mācību.

5. Iespējams, kāds teiks, ka tagad brīnumi nenotiekot. Sv. Toms atbild. Mēs noteikti zinām, arī no pagānu vēstures, ka bija laiki, kad visa pasaule pielūdza elkus. Taču tagad gan zinātnieki, gan arī dižciltīgie, bagātie un varenie, slavenie – visi viņi ir atgriezušies pie Kristus (conversi sunt ad Christum), pateicoties dažu nabadzīgu un vienkāršu apustuļu sprediķošanai, kuri sludināja nabadzību un atteikšanos no baudām. Tas ir noticis vai nu pateicoties brīnumam, vai nu bez nekāda brīnuma. Ja tu saki, ka tas ir brīnums, tad tu pats esi izkliedējis savas šaubas par brīnumu neesamību. Ja tomēr tu apgalvosi, ka tas nav nekāds brīnums, es tev atbildēšu, ka nekad nav bijis lielāka brīnums par šo: ka visa pasaule atgrieztos [pie Dieva] bez brīnuma (quod mundus totus sine miraculis converteretur). Tāpēc nemeklē lielākus brīnumus!

Prologa noslēgumā sv. Akvīnas Toms secina. Nevienam nevajag šaubīties ticībā, bet gan ticēt visām tās patiesībām vairāk nekā redzamajam, jo cilvēka redze var kļūdīties, bet Dieva pazīšana vienmēr ir nemaldīga.

 

Apskatītajā tekstā Akvīnietis, ņemot vērā savu klausītāju intelektuālo līmeni un attiecīgo uzstāšanās formu (sprediķi), stāda priekšā tikai dažus punktus, lai mudinātu publiku meditēt, „pārgremot” šos jautājumus[48] par ticības patiesībām. Taču par pašu ticību, kā teologālo tikumu, par tās dabu, objektu un subjektiem, par tās manifestācijām, arī par defektiem, par Svētā Gara dāvanām, kuras tai atbilst utt., Doctor angelicus jau bija runājis daudz vairāk, ar citiem argumentiem, citā formā un stilā, savā darbā Summa Theologiae[49]. Un šī referāta pamatuzdevums ir vienkārši ieinteresēt un mudināt klausītājus Ticības gada turpinājumā arvien efektīvāk pārdomāt, dziļāk izprast un dedzīgāk manifestēt savu ticību un tās būtību, par pamatu ņemot arī sv. Toma komentārus Credo tekstam, kā arī viņa darba Summa Theologiae otrās daļas otrās sadaļas pirmo sešpadsmit jautājumu tekstu[50], vēlams, lasot šo literatūru oriģinālvalodā.

Paldies par pacietību!

pr. Mihails Sivickis, Dr. Iur. Can.

Litānija Vissv. Jaunavas Marijas godam 2020

Šī gada 20. jūnija pāvests Francisks pievienoja trīs invokācijas litānijai Dievmātes godam. Turpinājumā - litānija ar jaunajām invokācijām latgaliski un poliski.

Katoliskās Baznīcas īss katehisms

Īss katehisms (latviski)

Lielā gavēņa un Lieldienu posmi līdz 2050. gadam

Skanēs baznīcu zvani 100. gadadienā kopš uzvaras pār Bermonta karaspēku

Šogad Lāčplēša dienā, 11. novembrī, tiek atzīmēta 100. gadadiena kopš uzvaras pār Bermonta karaspēku. Vēstures liecības vēsta, ka 1919. gada 11. novembrī par godu Latvijas armijai, kas atbrīvoja galvaspilsētu no sīksta un daudz labāk apbruņota pretinieka, skanēja visi Rīgas baznīcu zvani. Lai emocionāli bagātinātu gadadienas atzīmēšanu un atgādinātu šo notikumu, Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki aicina visu konfesiju Baznīcas visā Latvijā 11. novembrī plkst. 20:00 piecas minūtes skandināt dievnamu zvanus.